Surikats: Atšķirības starp versijām
papildināts |
papildināts |
||
| 29. rindiņa: | 29. rindiņa: | ||
'''Surikāts''' (''Suricata suricatta'') ir [[mangustu dzimta]]s (''Herpestidae'') [[kaķveidīgie|kaķveidīgais]] [[zīdītājs]], kas ir vienīgā suga '''surikātu ģintī''' (''Suricata''). Surikāts ir tipisks [[tuksnesis|tuksnešu]] un pustuksnešu dzīvnieks. Tas mājo sausos līdzenumos - [[Kalahari]] tuksnesī [[Botsvāna|Botsvānā]], [[Namiba tuksnesis|Namiba tuksnesī]] [[Namībija|Namībijā]], kā arī [[Angola]]s dienvidrietumos un [[Dienvidāfrika|Dienvidāfrikā]]. |
'''Surikāts''' (''Suricata suricatta'') ir [[mangustu dzimta]]s (''Herpestidae'') [[kaķveidīgie|kaķveidīgais]] [[zīdītājs]], kas ir vienīgā suga '''surikātu ģintī''' (''Suricata''). Surikāts ir tipisks [[tuksnesis|tuksnešu]] un pustuksnešu dzīvnieks. Tas mājo sausos līdzenumos - [[Kalahari]] tuksnesī [[Botsvāna|Botsvānā]], [[Namiba tuksnesis|Namiba tuksnesī]] [[Namībija|Namībijā]], kā arī [[Angola]]s dienvidrietumos un [[Dienvidāfrika|Dienvidāfrikā]]. |
||
Pēc Āfrikas tautu ticējumiem, surikāts ir [[saule]]s [[eņģelis]], kas pasargā ciematu iedzīvotājus no [[vilkacis|vilkača]], kas uzglūn noklīdušiem lopiem un vientuļiem gājējiem.<ref>[http://rigazoo.lv/public/29332.html Rīgas Zoo: Surikats]</ref> |
Pēc Āfrikas tautu ticējumiem, surikāts ir [[saule]]s [[eņģelis]], kas pasargā ciematu iedzīvotājus no [[vilkacis|vilkača]], kas uzglūn noklīdušiem lopiem un vientuļiem gājējiem.<ref name=zoo>[http://rigazoo.lv/public/29332.html Rīgas Zoo: Surikats]</ref> Dažviet surikatus uzskata par kaitīgiem. Galvenie iemesli – alu rakšana un slimību pārnēsāšana. Surikāti tiešām var pārnēsāt [[trakumsērga|trakumsērgu]], tomēr pēdējos gados dokumentēti tikai daži gadījumi, kad ar trakumsērgu inficēti surikati apdraudējuši [[cilvēki|cilvēkus]] vai [[mājdzīvnieki|mājdzīvniekus]].<ref name=zoo/> PIemēram, [[Honolulu]] zoodārzā [[Havaju salas|Havaju salās]] eksponē tikai surikātu tēviņus, lai nodrošinātos pret iespēju, ka izmukuši dzīvnieki savvaļā neveidotu kolonijas. Ja tas notiktu, tas būtiski kaitētu Havaju salu dabiskajai [[ekosistēma]]i. |
||
==Uzvedība== |
|||
Surikātu ģimene dzīves vietas izvēlē svarīgākais apsvērums ir pietiekami stingra vai akmeņaina augsne, kas būtu piemērota [[ala|alu]] ierīkošanai. Alu sistēma ir sazarota ar daudzām ieejām un izejām. Reizēm surikāti savu alu sistēmu uzsāk, pievienojoties [[Āfrikas zemes vāveres|Āfrikas zemes vāveru]] alām. Reizēm tie dala savas alas arī ar [[dzeltenais mangusts|dzeltenajiem mangustiem]]. Tās ir sugas, ar kurām surikāti nekonkurē uz barības resursiem. Dažreiz to alās ievācas [[čūska]]s, tad surikāti tās pamet.<ref name=zoo/> |
|||
Surikati ir lieliski racēji. Rakšanai īpaši pielāgoti ir 2 cm garie priekškāju [[nagi]]. Lai rokot smiltis neiekļūtu [[ausis|ausīs]], ausu atveres ir noslēdzamas. Nepieciešamības gadījumā surikati var kāpt arī [[koks|kokos]]. Tie ir aktīvi dienas gaišajā laikā, turklāt aktivitāti lielā mērā nosaka [[augsne]]s [[temperatūra]]. Surikati rosās vienīgi saulainā laikā, bet ārā no alām nerādās, ja ir apmācies vai līst. Tiem patīk sauļoties, gozēties [[saule|saulē]], ieņemot visdažādākās pozas. Tomēr lielākajā pusdienlaika svelmē surikati atgriežas alās atvēsināties.<ref name=zoo/> |
|||
Baram rosoties alu apkārtnē, viens no surikatiem stāv sardzē. Tikmēr pārējie bez raizēm meklē barību vai rotaļājas. Kamēr viss ir kārtībā, sargs izdod pīkstošas skaņas, bet, ja tiek pamanīts plēsoņa, dod briesmu signālu, kas var būt kā rejas vai svilpšana. Briesmu gadījumā bars steidzas uz kādu no daudzajām alu sistēmas ieejām un paslēpjas drošībā. Sargs uzmana apkārtni apmēram stundu, tad tā vietu ieņem cits surikāts.<ref name=zoo/> |
|||
===Bara uzbūve=== |
|||
Surikātu barā jeb klanā parasti ir 10–15 dzīvnieki, bet var būt arī "superģimenes" - kolonijas, kuras sastāv no 2–3 ģimenēm. Barā ir noteikta stingra hierarhija. Pār visiem valda dominējošais - alfa pāris. Turklāt [[mātīte]] ir lielāka par [[tēviņš|tēviņu]] un dominē arī pār to. Pārējie bara locekļi visbiežāk ir šī pāra pēcnācēji. Baram raksturīgas dažādas aktivitātes, ieskaitot cīkstēšanos un skriešanos. Viena no galvenajām ikdienas nodarbēm ir savstarpējā kažoka tīrīšana, ieskāšanās un parazītu izlasīšana, tādējādi bara locekļiem stiprinot savstarpējās saites. |
|||
Ja alfa mātīte iet bojā, viņas lomu pārņem tās meita. Surikātu grupa var iznīkt vairāku iemeslu dēļ: ja to iznīcina plēsoņas, ja alfa pāris kādu iemeslu dēļ nevairojas vai bada rezultātā ļoti lietainos gados, vai slimību dēļ. Jauns bars parasti izveidojas, ja no ģimenes tiek padzīta kāda mātīte un tā satiek klaiņojošu tēviņu.<ref name=zoo/> |
|||
===Ienaidnieki=== |
|||
Surikātu dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zīdītāji un putni, piemēram, [[šakāļi]], [[vanagi]] un [[ērgļi]]. Aizsargājoties pret plēsoņām, surikāti izmanto dažādu taktiku - sardzes maiņa, slēpšanās alās (jo sevišķi, ja plēsoņa uzbrūk no gaisa), draudu pozas, pašaizsardzība, grupas uzklupšana ienaidniekam, mazuļu slēpšana zem sevis. |
|||
==Barība== |
|||
Surikāti ir plēsēji, kuru pamatbarība ir [[kukaiņi]], bet tie barojas arī ar [[skorpions|skorpioniem]], [[zirnekļi]]em, [[simtkāji]]em, [[tūkstoškāji]]em, [[ķirzakas|ķirzakām]], [[čūskas|čūskām]], nelieliem [[zīdītāji]]em, [[putni|putnu]] [[ola|olām]] un dažādiem [[augi]]em. Retos gadījumos nomedī kādu nelielu putnu.<ref name=zoo/> |
|||
Barība tiek meklēta galvenokārt alas apkārtnē, rakņājoties augsnē un zālē un pārmeklējot augnses virskārtu, apvēršot akmeņus. To galvenā maņa, meklējot barību, ir [[oža]]. Surikāti ir daļēji imūni pret noteiktu dzīvnieku [[inde|indēm]], piemēram, Kalahari tuksneša skorpionu ļoti spēcīgo indi. Ja alas apkārtnē samazinās barības daudzums, bars pārceļas uz jaunu alu 1–2 km attālumā no pirmās.<ref name=zoo/> |
|||
==Reprodukcija== |
|||
Surikāti dzimumgatavību sasniedz gada vecumā. Vairoties tie var jebkurā gada laikā, bet visbiežāk lietus periodā. Mātītei parasti mēdz būt vairāki metieni gadā (līdz pat trim). Grūsnības periods ilgst 11 nedēļas. Metienā ir 1–5 mazuļi, visbiežāk 3–4. Dzimstot mazuļi sver 25–36 g un ir akli un nevarīgi. Sasniedzot 10–15 dienu vecumu, mazuļiem atveras [[acis]] un ausu atveres, bet 3 nedēļu vecumā tie sāk iznākt laukā no alas. Mazuļi ar mātes [[piens|pienu]] barojas 7–9 nedēļas.<ref name=zoo/> |
|||
Jaunie surikāti no apmēram mēneša vecuma sāk pievienoties pieaugušajiem dzīvniekiem barības meklējumos, mācoties no pieaugušo piemēra, novērojot un atdarinot to uzvedību. Pieaugušie surikāti īpaši apmāca mazuļus, kā apieties ar indīgajiem skorpioniem – skorpionam tiek norauts dzelonis un tad tas tiek atdots mazuļiem, ļaujot tiem darboties ar nekaitīgo skorpionu. Viss bars piedalās alfa pāra mazuļu aprūpē. Mātītes, kurām nekad pašām nav bijuši mazuļu, nereti ražo pienu un zīda alfa mātītes pēcnācējus, kamēr īstā māte meklē barību. Bara mātītes arī apsargā mazuļus no draudiem, nereti riskējot pašas ar savu dzīvību. Sargam dodot briesmu signālu, tās nogādā mazuļus alas drošībā, vai, ja tas nav iespējams, paliek uz vietas un paslēpj visus mazuļus zem sevis.<ref name=zoo/> |
|||
Lai arī surikātiem raksturīga altruistiska uzvedība (sardzes maiņas, bara rūpes par mazuļiem), gadās, ka surikāti nogalina jaunākos bara locekļus. Grupas hierarhijā zemākie locekļi mēdz dažkārt nogalināt alfa pāra mazuļus, lai uzlabotu savu pēcnācēju vietu hierarhijā. Tāpat alfa pāris var nogalināt citu mātīšu pēcnācējus. Kad jaunie tēviņi pieaug, tie parasti pamet dzimtu un cenšas pievienoties citam baram vai to pārņemt. Jaunās mātītes parasti paliek savā ģimenē. Surikāti dzīvo 12–15 gadus.<ref name=zoo/> |
|||
==Atsauces== |
==Atsauces== |
||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 25. jūnijs, plkst. 13.58
 | Šo rakstu kāds šobrīd pārstrādā. Lūdzu, nelabo šo rakstu, kamēr šis paziņojums ir redzams, lai izvairītos no labošanas konfliktiem. Pēdējo izmaiņu veica Ingii pirms 11 gadiem. Lūdzu, izņem šo paziņojumu, ja raksts nav labots vairāk nekā septiņas dienas. Ja Tu esi dalībnieks, kas ievietojis šo paziņojumu, tad pēc raksta papildināšanas noņem paziņojumu vai arī nomaini uz {{ilgstošā labošanā}}. |
| Surikats Suricata suricatta (Schreber, 1776) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Kaķveidīgie (Feliformia) |
| Dzimta | Mangustu dzimta (Herpestidae) |
| Ģints | Surikāti (Suricata) |
| Suga | Surikāts (Suricata suricatta) |
| Izplatība | |
 | |
 Surikats Vikikrātuvē | |
Surikāts (Suricata suricatta) ir mangustu dzimtas (Herpestidae) kaķveidīgais zīdītājs, kas ir vienīgā suga surikātu ģintī (Suricata). Surikāts ir tipisks tuksnešu un pustuksnešu dzīvnieks. Tas mājo sausos līdzenumos - Kalahari tuksnesī Botsvānā, Namiba tuksnesī Namībijā, kā arī Angolas dienvidrietumos un Dienvidāfrikā.
Pēc Āfrikas tautu ticējumiem, surikāts ir saules eņģelis, kas pasargā ciematu iedzīvotājus no vilkača, kas uzglūn noklīdušiem lopiem un vientuļiem gājējiem.[1] Dažviet surikatus uzskata par kaitīgiem. Galvenie iemesli – alu rakšana un slimību pārnēsāšana. Surikāti tiešām var pārnēsāt trakumsērgu, tomēr pēdējos gados dokumentēti tikai daži gadījumi, kad ar trakumsērgu inficēti surikati apdraudējuši cilvēkus vai mājdzīvniekus.[1] PIemēram, Honolulu zoodārzā Havaju salās eksponē tikai surikātu tēviņus, lai nodrošinātos pret iespēju, ka izmukuši dzīvnieki savvaļā neveidotu kolonijas. Ja tas notiktu, tas būtiski kaitētu Havaju salu dabiskajai ekosistēmai.
Uzvedība
Surikātu ģimene dzīves vietas izvēlē svarīgākais apsvērums ir pietiekami stingra vai akmeņaina augsne, kas būtu piemērota alu ierīkošanai. Alu sistēma ir sazarota ar daudzām ieejām un izejām. Reizēm surikāti savu alu sistēmu uzsāk, pievienojoties Āfrikas zemes vāveru alām. Reizēm tie dala savas alas arī ar dzeltenajiem mangustiem. Tās ir sugas, ar kurām surikāti nekonkurē uz barības resursiem. Dažreiz to alās ievācas čūskas, tad surikāti tās pamet.[1]
Surikati ir lieliski racēji. Rakšanai īpaši pielāgoti ir 2 cm garie priekškāju nagi. Lai rokot smiltis neiekļūtu ausīs, ausu atveres ir noslēdzamas. Nepieciešamības gadījumā surikati var kāpt arī kokos. Tie ir aktīvi dienas gaišajā laikā, turklāt aktivitāti lielā mērā nosaka augsnes temperatūra. Surikati rosās vienīgi saulainā laikā, bet ārā no alām nerādās, ja ir apmācies vai līst. Tiem patīk sauļoties, gozēties saulē, ieņemot visdažādākās pozas. Tomēr lielākajā pusdienlaika svelmē surikati atgriežas alās atvēsināties.[1]
Baram rosoties alu apkārtnē, viens no surikatiem stāv sardzē. Tikmēr pārējie bez raizēm meklē barību vai rotaļājas. Kamēr viss ir kārtībā, sargs izdod pīkstošas skaņas, bet, ja tiek pamanīts plēsoņa, dod briesmu signālu, kas var būt kā rejas vai svilpšana. Briesmu gadījumā bars steidzas uz kādu no daudzajām alu sistēmas ieejām un paslēpjas drošībā. Sargs uzmana apkārtni apmēram stundu, tad tā vietu ieņem cits surikāts.[1]
Bara uzbūve
Surikātu barā jeb klanā parasti ir 10–15 dzīvnieki, bet var būt arī "superģimenes" - kolonijas, kuras sastāv no 2–3 ģimenēm. Barā ir noteikta stingra hierarhija. Pār visiem valda dominējošais - alfa pāris. Turklāt mātīte ir lielāka par tēviņu un dominē arī pār to. Pārējie bara locekļi visbiežāk ir šī pāra pēcnācēji. Baram raksturīgas dažādas aktivitātes, ieskaitot cīkstēšanos un skriešanos. Viena no galvenajām ikdienas nodarbēm ir savstarpējā kažoka tīrīšana, ieskāšanās un parazītu izlasīšana, tādējādi bara locekļiem stiprinot savstarpējās saites.
Ja alfa mātīte iet bojā, viņas lomu pārņem tās meita. Surikātu grupa var iznīkt vairāku iemeslu dēļ: ja to iznīcina plēsoņas, ja alfa pāris kādu iemeslu dēļ nevairojas vai bada rezultātā ļoti lietainos gados, vai slimību dēļ. Jauns bars parasti izveidojas, ja no ģimenes tiek padzīta kāda mātīte un tā satiek klaiņojošu tēviņu.[1]
Ienaidnieki
Surikātu dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zīdītāji un putni, piemēram, šakāļi, vanagi un ērgļi. Aizsargājoties pret plēsoņām, surikāti izmanto dažādu taktiku - sardzes maiņa, slēpšanās alās (jo sevišķi, ja plēsoņa uzbrūk no gaisa), draudu pozas, pašaizsardzība, grupas uzklupšana ienaidniekam, mazuļu slēpšana zem sevis.
Barība
Surikāti ir plēsēji, kuru pamatbarība ir kukaiņi, bet tie barojas arī ar skorpioniem, zirnekļiem, simtkājiem, tūkstoškājiem, ķirzakām, čūskām, nelieliem zīdītājiem, putnu olām un dažādiem augiem. Retos gadījumos nomedī kādu nelielu putnu.[1]
Barība tiek meklēta galvenokārt alas apkārtnē, rakņājoties augsnē un zālē un pārmeklējot augnses virskārtu, apvēršot akmeņus. To galvenā maņa, meklējot barību, ir oža. Surikāti ir daļēji imūni pret noteiktu dzīvnieku indēm, piemēram, Kalahari tuksneša skorpionu ļoti spēcīgo indi. Ja alas apkārtnē samazinās barības daudzums, bars pārceļas uz jaunu alu 1–2 km attālumā no pirmās.[1]
Reprodukcija
Surikāti dzimumgatavību sasniedz gada vecumā. Vairoties tie var jebkurā gada laikā, bet visbiežāk lietus periodā. Mātītei parasti mēdz būt vairāki metieni gadā (līdz pat trim). Grūsnības periods ilgst 11 nedēļas. Metienā ir 1–5 mazuļi, visbiežāk 3–4. Dzimstot mazuļi sver 25–36 g un ir akli un nevarīgi. Sasniedzot 10–15 dienu vecumu, mazuļiem atveras acis un ausu atveres, bet 3 nedēļu vecumā tie sāk iznākt laukā no alas. Mazuļi ar mātes pienu barojas 7–9 nedēļas.[1]
Jaunie surikāti no apmēram mēneša vecuma sāk pievienoties pieaugušajiem dzīvniekiem barības meklējumos, mācoties no pieaugušo piemēra, novērojot un atdarinot to uzvedību. Pieaugušie surikāti īpaši apmāca mazuļus, kā apieties ar indīgajiem skorpioniem – skorpionam tiek norauts dzelonis un tad tas tiek atdots mazuļiem, ļaujot tiem darboties ar nekaitīgo skorpionu. Viss bars piedalās alfa pāra mazuļu aprūpē. Mātītes, kurām nekad pašām nav bijuši mazuļu, nereti ražo pienu un zīda alfa mātītes pēcnācējus, kamēr īstā māte meklē barību. Bara mātītes arī apsargā mazuļus no draudiem, nereti riskējot pašas ar savu dzīvību. Sargam dodot briesmu signālu, tās nogādā mazuļus alas drošībā, vai, ja tas nav iespējams, paliek uz vietas un paslēpj visus mazuļus zem sevis.[1]
Lai arī surikātiem raksturīga altruistiska uzvedība (sardzes maiņas, bara rūpes par mazuļiem), gadās, ka surikāti nogalina jaunākos bara locekļus. Grupas hierarhijā zemākie locekļi mēdz dažkārt nogalināt alfa pāra mazuļus, lai uzlabotu savu pēcnācēju vietu hierarhijā. Tāpat alfa pāris var nogalināt citu mātīšu pēcnācējus. Kad jaunie tēviņi pieaug, tie parasti pamet dzimtu un cenšas pievienoties citam baram vai to pārņemt. Jaunās mātītes parasti paliek savā ģimenē. Surikāti dzīvo 12–15 gadus.[1]
Atsauces
Ārējās saites
