Šudža Durrānī
Šudža Durrānī (biežāk pazīstams kā šahs Šudža) (1785. gada 4. novembris — 1842. gada 5. aprīlis) bija piektais Afganistānas emīrs (valdnieks), valdīja no 1803. - 1809. gadam un no 1839. gada līdz savai nāvei 1842. gadā.
Biogrāfija
Cīņa par varu un kāpšana tronī
Šaha Šudžas tēvs bija Durrānī impērijas valdnieks šahs Timurs Durrānī. Pēc Timura nāves (1793) valstī sākās haoss, jo valdnieks nebija sev atstājis pēcteci. Varu valstī sagrāba Timura dēli, kas katrs kontrolēja savu provinci un karoja savā starpā. Šajā cīņā šahs Šudža ieguva Pešāvaru (mūsdienu Pakistānā), no kurienes centās atkarot savam brālim šaham Mahmudam Durrānī nozīmīgās Afganastānas pilsētas Kabulu un Kandahāru, taču tika sakauts. 1803. gadā Šudža atkal devās uzbrukumā Kabulai, ko pēc dienas ilgas cīņas ieņēma. Mahmudam tika piedots un ļauts neskartam atkāpties uz Herātu.[1]
Dažu nākamo gadu laikā Šudža centās īstenot afgāņu varu pār sikhu apdzīvoto Pendžābu un Sindu, taču ik reizi, kad viņš atstāja galvaspilsētu, sākās jauna sacelšanās un vissmagākās kaujas viņam nācās izcīnīt pret citiem afgāņiem. Kamēr Šudža apspieda vairākus asiņainus afgāņu dumpjus, sikhu varu Pendžābā pamazām saliedēja Randžits Singhs.
Trimda
1809. gadā no Herātas ar jaunu karaspēku atgriezās Šudža brālis Mahmuds, kas kaujā pie Nimlas sakāva Šudžu. Nākamos trīs gadus Šudža pavadīja bēguļojot pa kalniem un vervējot jaunu armiju, taču, Mahmuda karaspēka vajāts, bija spiests meklēt patvērumu Kašmīrā un vēlāk Randžita Singha galmā Lahorā (1813-1814), kur viņam atņēma slaveno impērijas simbolu Kohinūras dimantu. Pēc tam Šudža uzturējās Ludhiānā, kur kala jaunus plānus Afganistānas troņa atgūšanai.[2]
1834. gadā Šudža ar slepenu Randžita Singha atbalstu devās cauri Sindai uz Kandahāru, taču Dosta Muhammeda armija viņu sakāva. Turpmākos četrus gadus Šudža uzturējās greznā pansijā Ludhiānā Britu Indijā.
Troņa atgūšana un nāve
1838. gadā briti nolēma gāzt Dostu Muhammedu un Afganistānas tronī iecelt kādu sev pakļāvīgāku valdnieku, un izlēma atbalstīt šaha Šudžas pretenzijas uz to. 1839. gada sākumā ap 15 200 britu karavīru un 6000 šaha Šudžas algotņu iebruka Afganistānā, sākot Pirmo angļu-afgāņu karu (1839-1842). Dosta Muhhameda karaspēks tika sakauts un viņš pats aizbēga uz ziemeļiem. Pēc gandrīz 30 gadu prombūtnes šahs Šudža atguva troni, taču reāli bija britu marionete un viņa vara balstījās tikai uz britu karaspēka klātbūtni valstī.[3], [4]
1841. gada nogalē Kabulā sākās sacelšanās pret britu okupācijas spēkiem, kas pārauga par visas Afganistānas sacelšanos Dosta Muhammeda dēla Muhammeda Akbara vadībā. Nākamā gada janvārī britu Kabulas garnizons atkāpšanās laikā uz Indiju tika pilnībā iznīcināts. Pēc tam, kad briti no Kabulas bija padzīti, šahs Šudža centās piesavināties visus nopelnus par viņu padzīšanu. Kamēr Muhammeds Akbars cīnījās ar britiem Afganistānas austrumos, šahs Šudža Kabulā iesaistījās dažādās intrigās, cenzdamies saglabāt savu troni.[5] Visbeidzot viņš uzņēmās iniciatīvu, sākdams pulcēt karaspēku, lai palīdzētu Muhammedam Akbaram pabeigt cīņu pret britiem. 1842. gada 5. aprīlī viņš pameta savu rezidenci, lai stātos karaspēka priekšgalā, un nekavējoties tika nošauts. Slepkava bija kāda ietekmīga afgāņu vadoņa dēls.[6]
Skatīt arī
Ārējās saites
- Afganistāna: No šaha Šudžas gāšanas līdz Pirmajam angļu-afgāņu karam, British Library (angļu valodā)
- Pirmais angļu-afgāņu karš, British Library (angļu valodā)
Atsauces
- ↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 152.lpp
- ↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 154.lpp
- ↑ British Library
- ↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 177.lpp
- ↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 230.lpp
- ↑ Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 231.lpp
