Pundurpapagailis

Pundurpapagailis; Melopsittacus undulatus (Shaw, 1805)
	Pundurpapagailis dabiskajā vidē Austrālijā.
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Papagaiļveidīgie (Psittaciformes)
Virsdzimta	Papagaiļu virsdzimta (Psittacoidea)
Dzimta	Vecās pasaules papagaiļu dzimta (Psittaculidae)
Apakšdzimta	Lori papagaiļu apakšdzimta (Loriinae)
Ģints	Pundurpapagaiļi (Melopsittacus)
Suga	Pundurpapagailis (Melopsittacus undulatus)
Izplatība
	Pundurpapagailis Vikikrātuvē

Pundurpapagailis,^[1] arī viļņpapagailis^[2] un viļņspārnu papagailis^[3] (Melopsittacus undulatus) ir papagaiļveidīgo kārtas suga, kuras dabiskais areāls ieskauj Austrāliju. Tā ir vienīgā pundurpapagaiļu ģints (Melopsittacus) suga.

Pundurpapagaiļi ir iecienīti krāšņumputni un tiek audzēti visā pasaulē, veidojot aizvien jaunas krāsu varietātes. Sazinoties tie gandrīz nepārtraukti čivina, čirkstina un čiepst. Spēj samērā viegli atcerēties un atdarināt vārdus, kurus izmanto komunicējot ar cilvēku. Savvaļā dzīvo baros un ligzdo kolonijās.

Austrālijas aborigēni pundurpapagaiļus dēvēja par "labiem putniem" jeb "noderīgiem putniem" vai "garšīgo cienastu". Ar to tika norādīts uz pundurpapagaiļu sezonālajām migrācijām, meklējot ūdeni un auglīgākus apvidus. Sekojot šiem bariem, arī aborigēni spēja vieglāk atrast ūdeni un līdz ar to medījumu un ēdamos augus.^[4]

Nosaukums

Pundurpapagaiļa latīniskais nosaukums cēlies no grieķu vārdiem melos — dziedošais, psittacus — "papagailis" un latīņu undulatus — "viļņainais", "viļņotais". Tādējādi sugas pilnais nosaukums latviski būtu tulkojams kā dziedošais viļņpapagailis jeb saīsinājumā viļņpapagailis.

Izplatība

Mitinās Austrālijā, izņemot mitros piekrastes rajonus, kur atlido vienīgi, ja kontinenta vidienē ilgstoši valda sausums. Tasmanijā nav sastopams. Introducēts arī Floridā un Puertoriko.

Izskats

Garums 18 - 20 cm. Dabiskos apstākļos Austrālijā dzīvojošie pundurpapagaiļi ir manāmi mazāki par nebrīvē mītošajiem. Krūtis, pavēdere un mugura zaļi. Galvas priekšējā daļa dzeltena, tās sānos izstiepti ceriņkrāsas lāsumi, zem kuriem katrā pusē trīs mazāki melni plankumojumi. Pakauša daļa dzeltena ar tumšām, smalkām viļņveida svītrām, kuras muguras virzienā pakāpeniski kļūst platākas; dzeltenmelni viļnoti arī spārni. Astes spalvas melni zilas, labi redzamas lidojumā. Jauniem putniem viļņojums nav tik skaidri izteikts.

Abu dzimumu putni savvaļā ir vienāda lieluma, arī apspalvojums vienāds. Mātīte no tēviņa atšķiras ar nāsu atveru vaskādiņu pie knābja pamatnes — tēviņam tā ir zila, mātītēm kafijas brūna, pelēkbalta vai dzeltena. Taču šī pazīme parādās tikai 6 - 8 mēnešu vecumā. Pēdām divi pirksti, kas vērsti un priekšu, un divi pirksti, kas vērsti uz aizmuguri. Pateicoties šādai uzbūvei, pundurpapagaiļi ļoti veikli pārvietojas pa zariem, viegli tekalē pa zemi, kā arī spēj satvert dažādus priekšmetus, ieskaitot barību.

Nebrīvē selekcionāri ir izveidojuši dažādas krāsu un nokrāsu variācijas (zili, pelēki, zaļpelēki, raibi, violeti, balti, dzeltenzili), kuru skaits pārsniedz divus simtus. Visbiežāk sastopami ir zaļi, zili un dzelteni pundurpapagaiļi.

Dzīvesveids

Sabiedrisks putns, kas dzīvo mazos baros. Ceļojumu vai pārlidojumu laikā, kad meklē barību, atsevišķi bari apvienojas lielās grupās. Tūkstošiem papagaiļu veido burtiski mākoņus, kas reizēm aizklāj debesis. Putni lido ātri un var zibenīgi koordinēti mainīt lidojuma virzienu. Tveices laikā, kas skāra Austrāliju 1932. gadā, redzēts pundurpapagaiļu bars, kurā bija vairāki miljoni putnu, kas lidoja uz ziemeļiem. Pāri novērošanas punktam bars lidoja četras stundas.

Pundurpapagaiļus, kas atpūšas kokos, bieži vien labāk var izdzirdēt nekā ieraudzīt. Putni savā starpā sazinās, nepārtraukti čivinot. Koki, kuros pundurpapagaiļu bari pavada nakti, "atdzīvojas" pirms saullēkta. Putni mostas, apkopj sev spalvas un sazinās ar citiem sugasbrāļiem. Pēc tam bars reizē pamet koku un dodas barības un ūdens meklējumos. Ļoti karstās dienās uzturas koku paēnā, visbiežāk ūdens tuvumā. Nekustīgi, klusām noslēpušies lapotnē papagaiļi gaida, līdz mitēsies tveice. Pundurpapagaiļi spēj lieliski "paredzēt" laiku. Ja tie lielā skaitā parādās kādā apvidū, gaidāms lietus. Iespējams, ka viņi prot paredzēt laika maiņu, ņemot vērā mākoņu formu un gaisa spiedienu.

Barība

Pundurpapagaiļi visvairāk ciena zāles un citu augu sēklas. Veikli izloba graudu no apvalka un apēd veselu vai pa gabaliņiem. Bieži rāpjas pa augstiem stepes zāļu stiebriem, lai nokļūtu pie sēklām, kas atrodas pašā augšā.

Nebrīvē bez speciālās barības jādod svaigus augļus un dārzeņus (āboli, burkāni, gurķi utt.), pieneņu lapas, minerālbarību (minerālu akmeņi), jodu (joda bloki), augļu koku zarus, diedzētus graudu asnus, atbilstoša raupjuma tīru (piemēram, upes) granti, reizi nedēļā — biezpienu un vārītu olu. Brīvi jābūt pieejamam svaigam dzeramam ūdenim. Atsevišķi produkti — rožu dzimtas kauliņi un sēklas, avokado, šokolāde — ir indīgi.^[5]

Vairošanās

Pundurpapagaiļi ligzdo milzīgās kolonijās. Austrālijas ziemeļos ligzdo karstās vasaras beigās, kad sākas lietus periods. Pārošanās signāls putniem, visticamāk, ir pirmais lietus vai lielāks gaisa mitrums. Putni dēj periodā, lai putnēni izšķiltos , kad ir daudz sēklu — papagaiļu pamatbarība. Ligzdu šie putni nevij, mātīte parasti izvēlas ligzdošanai koka dobumu. Tajā viņa izdēj piecas vai sešas baltas olas, parasti ar 24 stundu pārtraukumu. Putnēni izšķiļas pēc 17 - 20 dienām, bieži ar vienas dienas intervālu. Vispirms vecāki baro viņus ar pašu izdalītu vielu, kas bagāta ogļhidrātiem. Vēlāk putnēni saņem vecāku daļēji sagremotas sēklas. Pundurpapagaiļu mātīte parasti vispirms baro vismazāko un visvārgāko putnēnu. Tādējādi ir lielākas izredzes, ka izdzīvos visi mazuļi, nevis tikai spēcīgākie. Dzīves ilgums savvaļā 3 vai 4, nebrīvē 8 - 10 gadi.

Vasaras beigās sapulcējas milzīgos baros un lido uz dienvidiem, lai tur ligzdotu vēlreiz. Labvēlīgos apstākļos pundurpapagaiļu pārim var būt putnēni vairākas reizes gadā. Pāri veido uz ilgu laiku, reizēm pat mūžu. Dzimumgatavību sasniedz 5 mēnešu vecumā.

Aizsardzība

No visām Austrālijas papagaiļu sugām pundurpapagailis ir visvairāk izplatīts, īpaši teritorijās, kur ir liels nokrišņu daudzums, tātad arī daudz barības.

Literatūra

Dzīvnieki. Ilustrēta enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem. Galvenais redaktors Deivids Bērnijs. Zvaigzne ABC. 2007., 2014. ISBN 978-9984-22-809-9

Atsauces

↑ «Rīgas Zoodārzs: Melopsittacus undulatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī.
↑ «Latgales zoodārzs: Melopsittacus undulatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 17. septembrī. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī.
↑ 2007. un atkārtoti 2014. gadā apgāda Zvaigznes ABC izdotajā grāmatā "Dzīvnieki. Ilustrēta unikāla enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem" tas tiek saukts par viļņspārnu papagaili.
↑ «Austrālijas pirmiedzīvotāji & pundurpapagaiļi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. augustā. Skatīts: 2014. gada 3. decembrī.
↑ «Viļņpapagailis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 3. decembrī.

Ārējās saites

[1] «Rīgas Zoodārzs: Melopsittacus undulatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī.

[2] «Latgales zoodārzs: Melopsittacus undulatus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 17. septembrī. Skatīts: 2014. gada 4. decembrī.

[3] 2007. un atkārtoti 2014. gadā apgāda Zvaigznes ABC izdotajā grāmatā "Dzīvnieki. Ilustrēta unikāla enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem" tas tiek saukts par viļņspārnu papagaili.

[4] «Austrālijas pirmiedzīvotāji & pundurpapagaiļi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. augustā. Skatīts: 2014. gada 3. decembrī.

[5] «Viļņpapagailis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 3. decembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]