Japānas vēsture

Japānas vēsture aptver laika posmu no 40. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsdienām. Pirmās rakstiskās liecības par seno Japānu ir atrodamas pirmā gadsimta ķīniešu vēstures hronikās "Divdesmit četras vēstures". Tomēr saskaņā ar arheoloģiskajiem pētījumiem Japānas salu arhipelāgu cilvēki apdzīvoja vēlā paleolīta periodā.

Japānas aizvēsture

Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Japāna bija apdzīvota jau pirms 500 tūkstošiem gadu. Ledus laikmetos, kad jūras līmenis bija zemāks nekā mūsdienās, Japāna bija savienota ar Āzijas kontinentu un cilvēki varēja pa sauszemi pārvietoties uz Japānu no mūsdienu Ķīnas un Korejas.

Jōmon perioda trauks (5000—4000 gadus vecs)

Paleolīta periods Japānā sākās pirms 100 000—32 000 gadiem (senāko atrasto akmens darbarīku vecums tiek datēts ar šo laika periodu), bet pārsvarā tiek pieņemts, ka paleolīts sākās pirms 37 tūkstošiem gadu. Šis laikmets beidzās pirms 14 tūkstošiem gadu, reizē ar pēdējo ledus laikmetu. Pēc šī perioda sākās tā sauktais mezolīta Jōmon periods. Pirms 13 tūkstošiem gadu Japānas salu arhipelāgs atdalījās no kontinenta.

Jōmon periods ilga līdz 300. gadam p.m.ē. Šajā periodā parādījās pirmās civilizācijas pazīmes. Izveidojās tā sauktā Jōmon kultūra, kuru raksturoja no mezolīta uz neolītu pārejošas pazīmes. Cilvēki pārgāja no mednieku un vācēju dzīvesstila uz daļēju nometnieku dzīvestilu. Viņu mājokļi tika veidoti no koka. Parādījas rudimentāras lauksaimniecības formas. Aušana vēl nebija zināma, tādēļ cilvēki valkāja kažokādas. Jōmon cilvēki sāka veidot arī māla traukus, kuri tika dekorēti ar auklām un zariņiem. Daži no vecākajiem keramikas izstrādājumiem, kuri ir vēl saglabājušies, ir atrasti tieši Japānā. Māla figūriņas, kuras dēvē par dogū, arī tiek saistītas ar šo periodu. Saskaņā ar japāņu leģendām, Japānas valsti 660. gadā p.m.ē. 11. februārī dibinājis imperators Džinmu. Vēsturisku dokumentu, kas apstiprinātu imperatora Džinmu eksistenci, nav.

Pēc Jōmon perioda sekoja Jajoi periods. Tas beidzās ap 250. gadu. Perioda nosaukums ir saistīts ar Jajoi pilsētiņu, kura atradās netālu no mūsdienu Tokijas. Šajā pilsētiņā arheologi atrada pirmās liecības par šo periodu. Jajoi perioda sākums iezīmējās ar jaunām darbībām, piemēram, aušana, rīsu audzēšana, šamanisms, dzelzs un bronzas izstrādājumu ievešana no Ķīnas un Korejas. Japāna ar nosaukumu Wa pirmo reizi rakstiskajos avotos parādās ķīniešu rakstītajās grāmatās 57. gadā. Vēl ķīnieši ir aprakstījuši, ka ap 3. gadsimtu Japānā apvienojās aptuveni 30 ciltis un pār tām valdīja šamaņu karaliene Himiko no Jamataikoku. Atrastie priekšmeti no Ķīnas un Korejas Kjusju salā liecina par to, ka tirdzniecība šajā periodā ar šīm nācijām ir notikusi regulāri.

Senā un klasiskā Japāna

Dzelzs ķivere un bruņas ar bronzas detaļām Kofuna periodā, 5. gadsimtā.

Ar 250. gadu sākās Kofunu periods. Nosaukums šim periodam ir cēlies no lieliem kapkalnu apbedījumiem, kurus japāņi sauca par kofun, un tie parādījās šajā periodā. Viena no Kofunu perioda pazīmēm bija tāda, ka izveidojās spēcīgas militāras valstis ap varenākajiem klaniem. Jamato un Kavači provincēs izveidojās dominējošā Jamato valsts iekārta, kura pastāvēja no 3. līdz 7. gadsimtam, un ir Japānas imperatora priekšteči. Šī valsts iekārta saglabāja spēcīgu ietekmi Japānas rietumu zemēs. No 5. gadsimta Japāna sāka sūtīt nodevas imperiālajai Ķīnai. Ķīniešu vēstures liecībās japāņu valsts tika saukta par Wa un tajā kopumā valdīja pieci karaļi. Balstoties uz ķīniešu modeli, viņi izstrādāja centrālo administrāciju un imperiālo tiesu sistēmu, ka arī sabiedrība tika sadalīta pa profesiju grupām.

Asukas periodā no 538. līdz 710. gadam Japānā no Pekčes valsts Korejas pussalā ienāca budisms. Budisma ieviešana pārtrauca kofun apbedījumu veidošanu. Jamato valsts iekārta pakāpeniski tika centralizēta, tika izveidoti centralizēti likumi, kā Taiho likums. Princis Sjotoku (reģents no 593. līdz 621. gadam) veica vairākas reformas: mantojamo amatu vietā nodibināja 12 rangus, ieviesa "17 pantu kodeksu", kas pasludināja imperatora augstāko varu. 645. gadā tika gāzta Sogas klana vara un pie varas nāca imperators Kotoku. 646. gadā imperators veica Taika reformas un pasludināja zemi par valsts īpašumu, bet iedzīvotājus par zemes izmantotājiem. Zemnieki maksāja renti lauksaimniecības un amatniecības produkciju veidā un pildīja dažādas klaušas.

710. gadā uzcēla pirmo Japānas galvaspilsētu Naru. 784. gadā to pārcēla uz Nagaoku, bet 794. gadā uz Heianu. Līdztekus valsts zemes īpašumam 8. gadsimtā sāka veidoties aristokrātijas un tempļu muižas. 11. gadsimtu raksturo cīņas starp dažādiem klaniem. 12. gadsimta vidū stiprākie bija Minamoto klans Honsju salas ziemeļaustrumos un Taira klans Honsju dienvidrietumos. Pēc vairāku desmitgažu ilgas cīņas par varu 1185. gadā uzvarēja Minamoto klans un imperators iecēla Minamoto Joritomo par sjogunu. Minamoto Joritomo vara balstījās uz militārajiem feodāļiem (busiem).

Feodālā Japāna

13. un 14. gadsimtā Japānā attīstījās sabiedriskā darba dalīšana. Auga feodālās pilsētas. 14.-16. gadsimtā vidējo zemju īpašumu vietā radās lielie feodāļu īpašumi. Izvirzījās lielie feodāļi daimjo. Tie kontrolēja lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības attīstību. 1330. gados Minamoto dzimtas sjogunu vietā pie varas nāca Asikagas dzimtas sjoguni, kuri valdīja no 1335. vai 1338. līdz 1573. gadam. 15. un 16. gadsimtā notika vairākas zemnieku sacelšanās. Ievērojamākā no tām bija Jamasiro sacelšanās (1485-1493). Šajā laikā Japānai bija arī plaši tirdzniecības sakari ar Ķīnu un Koreju. Feodāļi savos īpašumos intensīvi nodarbojās ar zelta, sudraba un vara ieguvi. Tas ietekmēja tirdzniecības attīstību. 16. gadsimta vidū Japānā ieradās pirmie eiropieši. 1542. gadā pirmie ieradās portugāļi, bet 1584. gadā ieradās arī spāņi. Eiropieši bija galvenokārt vidutāji tirdzniecībā ar Āzijas precēm. Eiropiešu misionāri sāka ieviest kristietību. Feodāļi, kuri baidījās no zemnieku sacelšanās, un bagātie pilsētnieki, kuri centās radīt vienotu tirgu, bija ieinteresēti spēcīgas centralizētas valsts izveidošanā. Valsts apvienošanu sāka karavadonis Oda Nobunaga, bet viņa darbu turpināja Hidejosi Tojotomi. Hidejosi nežēlīgi apspieda zemnieku sacelšanos. Pēc zemes īpašumu vispārējas skaitīšanas zemnieki tika piesaistīti zemei. Tokugava Iejasu pabeidza valsts apvienošanu un 1603. gadā tika pasludināts par sjogunu. Tokugavu dinastija valdīja līdz pat 1867. gadam. Šajā laikā Japāna bija centralizēta feodāla absolūtisma valsts, kas sastāvēja no provincēm, kuras pārvaldīja lielie feodāļi (daimjo) ar savām karadraudzēm. Tika ieviesta kārtu sistēma un stingra kārtu reglamentācija. Bija četras kārtas: samuraji, zemnieki, amatnieki un tirgotāji. Sjoguni baidījās no eiropiešu ekspansijas un kristietības izplatīšanās, kura bija kļuvusi jau par tautas masu kustības ideoloģiju. Tādēļ tā vērsās pret to, 17. gadsimta pirmajā pusē izdodot vairākus likumus par "valsts slēgšanu", tas ir, ārzemniekiem bija aizliegts iebraukt Japānā un japāņiem izbraukt no tās, kā arī tika aizliegts būvēt lielus kuģus. Šī likuma pārkāpējiem draudēja nāvessods. Laika posmā no 1601. līdz 1867. gadam notika 1640 zemnieku sacelšanās un 18. gadsimtā — arī 95 pilsētnieku sacelšanās.

Meidži reformas

1854. gada 31. martā Amerikas Savienoto Valstu jūras kara flote, ko vadīja komodors Metjū Perijs panāca Japānas atvēršanu ārpasaulei. Turpmākās noslēgtās vienošanās ar rietumu valstīm Bakumacu perioda laikā noveda Japānu ekonomikas un politiskās krīzēs. Priekšrocību un privilēģiju pārpilnība, kā arī šogunāta atkāpšanās izraisīja Bošinas karu un centralizētas valsts izveidi, ko vienoja imperatora vārds (Meidži reformas). Imperatora Meidži valdīšanas laikā, no 1868. līdz 1912. gadam, Japāna pārņēma Rietumu tehnoloģiju un reformēja valsts pārvaldes sistēmu pēc Rietumu parauga. Šīs reformas padarīja Japānu par lielvalsti. Pēc uzvarām Pirmajā Ķīnas—Japānas karā (1894—1895) un Krievijas—Japānas karā (1904—1905) Japāna ieguva kontroli pār Taivānu, Koreju un Sahalīnas dienvidu daļu.

Taišo un Šovas ēras

Imperatora Taišo valdīšanas laikā no 1912. līdz 1926. gadam bija neilgs demokrātijas periods, ko aizēnoja ekspansionisms un militarizācija. Pirmajā pasaules karā Japāna nostājās Antantes valstu pusē, kas ļāva tai paplašināt savu ietekmi un teritoriju. Japāna bija viena no pirmajām valstīm, kas jau 1919. gada 10. janvārī atzina Latvijas valsti.

Japāna turpināja savu ekspansionisma politiku, 1931. gadā okupējot Mandžūriju. Starptautiskā nosodījuma dēļ, kas bija vērsts pret okupāciju, Japāna pēc diviem gadiem izstājās no Tautu Savienības. 1936. gadā Japāna parakstīja Anti-Kominternes paktu ar nacistisko Vāciju, 1941. gadā pievienojoties Ass lielvarām. 1937. gadā Japāna iebruka Ķīnā, uzsākot Otro Ķīnas—Japānas karu. 1941. gada 7. decembrī Japānas spēki uzbruka ASV karabāzei Pērlharborā, Havaju salās un pieteica karu Savienotajām Valstīm un Apvienotajai Karalistei. Šī rīcība Amerikas Savienotās Valstis iesaistīja Otrajā pasaules karā. Sākotnēji Japānai izdevās ieņemt lielu daļu Austrumāzijas un Okeānijas, bet pēc tam sabiedrotie un Ķīna pārgāja pretuzbrukumā. 1945. gadā ASV bombardēja Japānas pilsētas. Pēc PSRS iesaistīšanās karā un atombumbu nomešanas uz Hirosimas un Nagasaki pilsētām 1945. gada augustā, Japāna kapitulēja.

Okupētā Japāna

Līdz 1952. gadam Japāna atradās ASV okupācijā. Tika pieņemta jauna konstitūcija, kas aizliedza Japānas karaspēka piedalīšanos karadarbībā ārpus valsts robežām. 1956. gadā Japāna tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. Japāna vairs nebija militāra lielvalsts, bet, tās ekonomikai strauji attīstoties, tā kļuva par ekonomisku lielvalsti. Kopš 1980. gadiem, Japānas iekšzemes kopprodukts ir otrais lielākais pasaulē (pēc pirktspējas paritātes — trešais).