Kuģošanas vēstures muzejs

Kuģu muzejs.

Skats uz Kuģu un Vāsas muzejiem.

"St.Erik" ziemā.

Kuģošanas vēstures muzejs (zviedru: Sjöhistoriska museet) ir muzejs, kas iepazīstina ar agrāko kuģošanu uz bākkuģa "Finngrundet", ledlauža "St. Erik", torpēdkuģa HMS "Spica" un glābšanas kuģa "Bernhard Ingelsson". Kuģu muzejs atrodas līdzās Vāsas muzejam esošās ostas Jāgaras piestātnē Stokholmā, Jūrgordenā. Kuģu muzejs ir Jūras vēstures muzeja apakšstruktūra.

Muzejs iepazīstina ar četriem noenkurotajiem kuģiem, kuri tika būvēti dažādiem uzdevumiem Zviedrijas ūdeņos. Torpēdkuģis muzeja īpašumā nonāca 2002. gadā, glābšanas kuģis — 1996. gadā.

Finngrundet

"Finngrundet" ir bākkuģis, kurš tika būvēts 1903. gadā. Kuģis ir 31 metrus garš, 6,85 metrus plats, to apkalpoja astoņu cilvēku komanda. Bākas ugunis bija saskatāmas no 11 jūras jūdžu attāluma. "Finngrumndet" izmantoja bezledus sezonā, noenkurojot Fingrunda sēklī Botnijas līča dienviddaļā. Bākkuģi norakstīja 1969. gadā, laikā, kad bākkuģus sāka aizstāt ar pastāvīgām automātiskajām bākām. Sakarā ar to bākkuģis 1970. gadā kļuva par muzeja kuģi.

Sv. Ēriks

Ledlauzis "Sv. Ēriks" tika būvēts 1915. gadā, tam no jūras kuģiem ir pasaulē lielākais tvaika dzinējs un tas bija pirmais Zviedrijas jūras ledlauzis. Kuģis ir 60 metrus garš un 17 metrus plats, apkalpei nepieciešama 30 cilvēku komanda. Kuģa aprīkojums ļauj atstumt sāņus ledusgabalus un paplašināt brīvo joslu no ledus, tas ielauž ledu, slīdot pa to. Ledlauzim ir divi trīscilindru kuģa motori, no kuriem viens ir Zviedrijā lielākais jūras tvaikoņa dzinējs.

Ārējās saites

• Kuģis "St. Ēriks" Arhivēts 2011. gada 23. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
• "Finngrundet" Arhivēts 2011. gada 23. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
• Muzeja atrašanās kartē Arhivēts 2011. gada 11. augustā, Wayback Machine vietnē.