Paleocēns

Paleocēns (sengrieķu: παλαιός — "sens" + καινός — "jauns") ir paleogēna perioda pirmā epoha ar kuru sākas kainozojs. Tā sākās pirms 66,0 mlj. gadu un beidzās pirms 55,0 mlj. gadu. Tādējādi šī epoha ilga apmēram 10 mlj. gadu. Paleocēns nomainīja Mezozoja ēras augškrīta epohu un beigās pārgāja eocēna epohā. Šo epohu norobežo divi ģeoloģiski notikumi. Tā sākas pēc Krīta-terciāra masveida izmiršanas, kad, domājams, meteorīta trieciena rezultātā izmainījās klimats un izmira dinozauri un daudzas citas mezozoja organismu grupas, bet nobeidzās ar paleocēna-eocēna termālo maksimumu, kad īsā laika posmā būtiski palielinājās Zemes vidējā temperatūra, novedot pie daudzu organisma grupu izmiršanas.

Paleocēna dalījums

Paleocēnu no eocēna apjoma 1874. gadā izdalīja vācu paleobotāniķis Vilhelms Šimpers. Nosaukums "paleocēns" nozīmē eocēna epohas senāko daļu.

Paleocēna epoha tiek dalīta trijos laikmetos:

• Tanetas (41,2—37,8 Ma);
• Zēlandes (47,8—41,2 Ma);
• Dānijas (56,0—47,8 Ma).

Dzīvība

Jūras fauna

Paleocēnā pakāpeniski izmirušo amonītu vietā, kas pirms tam bija izplatītākā molusku grupa, Pasaules okeānā nāca jaunas vēderkāju un gliemeņu sugas, kuru ģinšu daļa šajā laikā sasniedza 7% (attiecībā pret 3% krīta periodā). Taču šāda proporcijas maiņa bija saistīta nevis ar to daudzveidības palielināšanos, bet ar biosfēras kopējās daudzveidības samazināšanos. Kad galvkāju moluski balansēja uz izmiršanas robežas (ir zināma tikai viena paleocēna nautiloīdu ģints), vēderkāji un gliemenes gandrīz nemaz necieta. Visdaudzveidīgākie tajā laikā bija vēderkāji. Paleocēnā parādījās pirmās džulīdas – interesanti vēderkāji, kurus grūti atšķirt no gliemenēm. Tiem čaula sastāvēja no diviem gliemežvākiem; gan pēc izskata, gan pēc dzīvesveida tie līdzinājās gliemenēm.

Parādījās jaunas jūras ežu un foraminīferu grupas. Izmirstot peldošajiem zauriem un citām jūras dzīvības formām krīta perioda beigās, jūru un okeānu barības ķēdēs radās brīvas nišas. Pakāpeniski šīs nišas aizpildīja jaunas plēsīgo kaulzivju un haizivju grupas, kas nomainīja izmirušos rāpuļus — galvenos okeāniskos plēsējus. Tā haizivs otoduss sasniedza 9 metrus garumu. Citas haizivis gan bija mazākas (1,5—3,2 m).

Sauszemes fauna

Paleocēna ainavas rekonstrukcija.

Zīdītāji

Paleocēns bija zīdītāju uzplaukuma sākumpunkts. Trīs zīdītāju pamatgrupas — kloākaiņi, somaiņi un placentāļi — sāka ieņemt ekoloģiskās nišas, kuras atbrīvojās pēc dinozauru izmiršanas. Kaut arī pirmie zvērveidīgie dzīvnieki parādījās vēl triasa beigās (pirms ~200 mlj. gadu), taču šie protozīdītāji nebija spējīgi konkurēt ar tajā laikā dominējošajiem dinozauriem. Tie bija sīki nakts dzīvnieki, kukaiņēdāji ar sekundāru lomu.

Pēkšņa dinozauru bojāeja atstāja tukšas daudzas "barības nišas". Tā rezultātā daļa seno zīdītāju pārgāja uz dienas dzīvesveidu un būtiski dažādoja savu ēdienkarti. Parādījās grauzējiem līdzīgi dzīvnieki, daudzpauguraiņi, kā arī kokos dzīvojoši primāti, kas bija vāveres lielumā un, domājams, visēdāji. Ļoti ātri agrīnie zīdītāji evolucionēja daudzās dzīvnieku grupās ar visdažādāko izskatu un izmēriem, kas ļāva tiem apdzīvot jebkuru biotopu.

Paši mazākie, domājams, joprojām palika kukaiņēdāji. Lielāki dzīvnieki kļuva par aktīviem medniekiem un maitēdājiem. Viens no nozīmīgākajiem tā laika notikumiem uz sauszemes bija pirmo zīdītāju — plēsēju, miacīdu (Miacoidea) parādīšanās. Miacīdi kļuva par pirmajiem siltasiņu plēsējiem, kas dzīvoja paleocēnā un eocēnā. Ir uzskats, ka tieši miacīdi kļuva par visu mūsdienu plēsēju senčiem. Līdz tam zīdītāji bija tikai zālēdāji un kukaiņēdāji. Izzūdot dinozauriem, zīdītāji nonāca situācijā, ka tiem bija daudz barības un maza konkurence, kas ļāva tiem kļūt par pilnvērtīgiem citu dzīvnieku medniekiem.

Neveikli zālēdāji zīdītaji, amblipodi, noēda lapas u.c. veģetāciju. Ilkņi un savādi ragveida izaugumi kalpoja tiem aizsardzībai no plēsējiem. Plakanpēdainie gaļēdāji, kreodonti, pēc izmēriem varēja būt gan sermuļa izmēros, gan lielāki par lāci.

Zauropsīdi

Bez zīdītajiem paleocēna sauszemes faunu pārstāvēja zauropsīdi – tetrapodu atzars, kurā ietilpst rāpuļi un putni. Tie sastādīja 30% paleocēna ģinšu, un pati lielākā grupa (13% ģinšu) bija krokodilveidīgie. Gandrīz visi tie iekļāvās mūsdienu krokodilu kārtā. Paleocēna krokodili izmēros variēja no 1 līdz 4,5 metriem. Ne visi tie bija ūdens plēsēji, daži dzīvoja uz sauszemes, bet Pristichampsus, līdzīgi dinozauriem, pat mācēja skriet uz divām kājām. Ceratozuhs ir vienīgais zināmais krokodils ar ragiem. To funkcionālā nozīme nav zināma.

Vēl 13% paleocēna ģinšu sastādīja putni. Tur iekļāvās zosis, pīles, pingvīni, pūces, dzērves, flamingi, pelikāni, vētrasputni, kormorāni, kazuāri un pelagornitīdi (līdzīgi albatrosiem, bet ļoti lieli un ar zobainiem knābjiem). Vēl bija milzīgi nelidojošie putni, diatrimas, auguma līdz 2 metriem un svaru līdz 100 kg. Savukārt vaimanu (Waimanu) tiek uzskatīts par pingvīnu senci.

Zvīņrāpuļi paleocēnā izcēlās ar Titanoboa, vēsturē lielāko čūsku, kura bija līdz 13 metriem gara un platākajā vietā līdz 1 metram diametrā. Svēra tā vairāk par tonnu. Starp paleocēna zauropsīdiem var minēt arī nelielus ūdens rāpuļus, horistoderas (Choristodera), kas bija līdzīgi krokodiliem, taču nebija tiem radniecīgi.

Paleoģeogrāfija

Agrajā kainozojā notika trešā un pēdējā Pangejas superkontinenta fragmentācijas fāze. Ziemeļamerika un Grenlande turpināja attālināties no Eirāzijas, paplašinot Atlantijas okeānu. Tajā pat laikā, palielinoties Atlantijas okeānam, un, tuvinoties Āfrikai ar Eirāziju, senais Tetisa okeāns saruka. Ziemeļamerika un Dienvidamerika bija šķirti ar ekvatoriālajām jūrām līdz pat neogēna perioda otrajai pusei. Āfrika, Dienvidamerika, Antarktīda un Austrālija turpināja attālināties. Indijas subkontinents sāka savu dreifu uz Āziju, kas radīja tektonisko sadursmi un Himalaju izveidošanos.

Epikontinentālās jūras, kas klāja daļu Ziemeļamerikas un Eirāzijas, paleocēna sākumā samazinājās, atsedzot jaunas teritorijas sauszemes faunas un floras izplatībai.