Stirna

Stirna; Capreolus capreolus (Linnaeus, 1758)
	No kreisās stirnu buks un stirna
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta	Atgremotāju apakškārta (Ruminantia)
Dzimta	Briežu dzimta (Cervidae)
Apakšdzimta	Stirnu apakšdzimta (Capreolinae)
Ģints	Stirnas (Capreolus)
Suga	Eiropas stirna (Capreolus capreolus)
Izplatība
	; Stirnu izplatības areāls Eiropā apvilkts ar sarkanu līniju
	Stirna Vikikrātuvē

Stirna jeb Eiropas stirna (Capreolus capreolus) ir vidēja auguma stirnu ģints (Capreolus) dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae).

Stirnas izplatības areāls aptver lielāko daļu Eiropas (Latviju ieskaitot), arī Mazāziju un Kaukāzu. Tā ir bieži sastopama visā izplatības areālā: gan Rietumeiropā, gan Skandināvijā, Britu salās un Austrumeiropā. Pēc 2002. gada datiem stirnu populācijā Latvijā ir gandrīz 80 000 dzīvnieku.^[1] Stirna ir sastopama dažādos biotopos: mežos, purvos, lauksaimniecības zemēs, arī piepilsētās.^[2]

2024. gadā stirna tika atzīta par gada dzīvnieku Latvijā.^[3]

Izskats

Stirna ir viena no mazākajiem briežu dzimtas dzīvniekiem, tās ķermenis ir slaids, ar garām kājām. Galva neliela, ķīļveida, tās ausis ir samērā lielas. Tai ir laba dzirde un oža. Apmatojums parupjš, vasarā tas ir sarkanbrūns bez pavilnas, bet seja pelēkbrūna. Ziemā kažoks kļūst pelēks vai brūnganpelēks, reizēm pat gandrīz melns, tam izaug arī bieza pavilna. Ķermeņa svars ir 20—30 kg, garums 90—135 cm, augstums skaustā 65—75 cm. Stirnu buki ir nedaudz lielāki par mātītēm. Ap ļoti īso asti (2—3 cm) tai ir balts laukums, tā saucamais „spogulis”, ko stirnas izmanto briesmu brīžos signalizācijai.^[1] Pēc astes spoguļa var noteikt stirnas dzimumu: mātītēm tas ir sirdsveida, bet tēviņiem nierveida.

Ragi ir tikai stirnu tēviņiem - bukiem. Tie ir salīdzinoši īsi un stāvi. Pirmajos 2 gados ragiem nav žuburojuma un tie ir tikai 5—12 cm gari, tikai vecākiem bukiem attīstās sānu zari, un ragu garums sasniedz 20—25 cm. Ragiem izveidojas 2—3 zari, ļoti reti četri. Kamēr ragi aug, tie ir mīksti, labi apasiņoti un klāti ar samtainu ādiņu, kas tos pasargā no ārējiem apstākļiem. Pirms riesta ragi nocietē, apkaļķojas un stirnu buks pret koku norīvē samtaino ragu ādu. Pēc riesta ragi tiek nomesti, bet atšķirībā no pārējiem briežu dzimtas tēviņiem stirnu bukam ragi sāk ataugt uzreiz.

Uzvedība

Stirna ir aktīva krēslas stundās, vakaros un no rīta. Tā ir ātra un gracioza. Tā mājo mežos un mežamalās pļavu un lauču tuvumā. Ja stirnu izbiedē, tā rej kā suns un augstu lec, mētādama savu balto dibenu. Riesta laikā tēviņi sauc mātītes, to balss atgādina vilka sasaukšanos. Visu gadu pieauguši tēviņi ir vientuļnieki un tikai riesta laikā tie meklē sev pāri. Starp bukiem risinās riesta cīņas un spēcīgākam tēviņam var būt vairākas mātītes. Ziemā mātītes veido ģimeņu barus, kuros var būt apvienotas vairākas ģimenes. Baru vada vecākā mātīte.^[2]

Katram tēviņam ir sava teritorija, kuru tas iezīmē ar sekrētu no pieres dziedzeriem, kas atrodas starp pieres kaula izaugumiem. Kad pavasarī buks gar krūmu zariem un nelielu kociņu stumbriem notīra ādu no cietējošiem ragiem, tas vienlaikus iezīmē teritoriju, iesmaržinot ar dziedzera sekrētu. Iesmaržināt teritoriju tas turpina arī, kad ragi ir sacietējuši. Bieži koku stumbri tiek noberzēti līdz kambijam. Traumētie kociņi tad aiziet bojā. Priekšroka ragu berzēšanai tiek dota ar miecvielām bagātiem kokiem, kā kadiķiem, ozoliņiem, eglītēm un priedītēm.^[4] Smaržojošu sekrētu izdaloši dziedzeri stirnu tēviņiem ir arī starp priekškāju pirkstiem. Tādēļ tie ar priekškājām kārpa zāli un sūnas, atkasa augsni, visbiežāk ragu berzēšanās kociņa tuvumā. Pēc smaržas tēviņi spēj viens otru novērtēt. Jaunie buki izvairās no vecāku tēviņu teritorijām, īpaši riesta laikā.^[4] Arī mātītes pirms riesta nostirpina savu teritoriju. Tā gan ir mazāka kā tēviņiem, un jaunām mātītēm mazāka kā vecākām mātītēm.^[4]

Barība

Stirna ir zālēdājs. Vasarā stirna ganībām izmanto pļavas, izcirtumus, mežam pieguļošus tīrumus. Rudenī barību tā meklē mežos, kur bagātīgi pieejami sīkkrūmi jeb mētras. Ja sniega sega pārsniedz 30 cm un mētras vairs nav sasniedzamas, tā pārvietojas uz mežiem ar bagātīgu krūmu pamežu. Stirnas barībā reģistrētas vairāk nekā 250 augu sugas. Barības izvēle ir atkarīga no sezonas. Tā pārtiek no zālaugiem, mētrām, koku un krūmu zariem un lapām. Atšķirībā no staltbrieža un aļņa, koku mizu parasti negrauž. Diennaktī tā patērē 2—3 kg barības.^[2] Tā pamatā barojas ar sulīgiem augiem, jaunu zāli, lapām un ogām. Tai ļoti patīk jaunie dzinumi. Stirna priekšroku dod mīkstiem, sulīgiem ar ūdeni bagātiem augiem. Tā parasti neganās liellopu izēstās ganībās.^[5]

Reprodukcija

Dzimumbriedumu mātītes sasniedz gada vecumā, bet tēviņi 2 gados.^[2] Riests stirnām ir jūlijā — augustā. Grūsnības periods ilgst 9—10 mēnešus, ieskaitot ilgu latento periodu, novēlojot apaugļotās olšūnas implantēšanos dzemdē. Dažas mātītes sapārojas tikai ziemas sākumā, tad grūsnība ilgst apmēram 5,5 mēnešus, izpaliekot latentajam periodam.^[2] Parasti piedzimst 2 mazuļi, kas visbiežāk ir pretēja dzimuma. Reizēm piedzimst 3 mazuļi.^[2] Tiem ir rudi kažociņi ar gaišiem lāsumiem, kas tiem palīdz noslēpties no plēsējiem. Pēc 4 mēnešiem lāsumi izzūd. Pirmās dienas mazuļi tiek noslēpti garā zālē, bet māte pie tiem ierodas vairākas reizes dienā, lai pazīdītu. Kad mazuļi nedaudz paaugušies, apmēram pēc 6 nedēļām māte ar tiem pievienojas ģimenes baram.^[6] Mazuļiem sekot mātei palīdz astes baltais spogulis. Briesmu gadījumā māte astes spoguli izvērš, savelkot īpašus zemādas muskuļus astes apvidū. Mazuļi tiek baroti ar pienu apmēram 3—5 mēnešus. Jau viena mēneša vecumā mazuļi sāk baroties arī ar augiem.^[2] Kopā ar māti tie paliek līdz nākamā gada pavasarim.^[4] Ja mazuļi ož pēc cilvēka, stirnu māte var atteikties no tiem un pārtraukt zīdīt.

Dzīves ilgums stirnām savvaļā ir 12—15 gadu. Tomēr Latvijā tas ir ievērojami īsāks stirnām kaitīgā ziemas rapša sējumu dēļ.^[7]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Stirna (Capreolus capreolus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 ^2,5 ^2,6 «Rīgas zoodārzs: Stirna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.
↑ Gada dzīvnieks 2024 – stirna Dabasdati
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 «Stirnu dzīves smalkumi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.
↑ Boyle, K.V. (2006), "The Roe Deer: Conservation of a Native Species", in Serjeantson, D; Field, D, Neolithic wild game animals in Western Europe: The question of hunting, Oxford: Oxbow Books, pp. 10–23, ISBN 978-1-84217-214-8
↑ «Roe deer (Capreolus capreolus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. janvārī. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.
↑ «Slima vai draudzīga? Ko nozīmē, ja stirna bezbailīgi ierodas cilvēka mājoklī?». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-24.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stirna

[rak-1] 1,0 ^1,1 «Stirna (Capreolus capreolus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.

[zoo-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 ^2,5 ^2,6 «Rīgas zoodārzs: Stirna». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.

[3] Gada dzīvnieks 2024 – stirna Dabasdati

[smal-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 ^4,3 «Stirnu dzīves smalkumi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.

[5] Boyle, K.V. (2006), "The Roe Deer: Conservation of a Native Species", in Serjeantson, D; Field, D, Neolithic wild game animals in Western Europe: The question of hunting, Oxford: Oxbow Books, pp. 10–23, ISBN 978-1-84217-214-8

[6] «Roe deer (Capreolus capreolus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. janvārī. Skatīts: 2011. gada 14. janvārī.

[7] «Slima vai draudzīga? Ko nozīmē, ja stirna bezbailīgi ierodas cilvēka mājoklī?». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-24.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]