Vides zinātne
Vides zinātne ir starpdisciplināra zinātnes nozare, kas pēta dabas sistēmas un to mijiedarbību ar cilvēkvidi. Tā ir cieši saistīta ar dzīvības zinātnēm (bioloģiju, ekoloģiju, bioķīmiju), Zemes zinātnēm (ģeofiziku, ģeoķīmiju, ģeomorfoloģiju, augsnes zinātni, klimatoloģiju, hidroloģiju, meteoroloģiju), fizikālajām zinātnēm (ķīmiju, fiziku, ģeoloģiju), kā arī sociālajām, humanitārajām un inženierzinātnēm. Šajā jomā izmanto sistēmisku pieeju, veidojot izpratni un secinājumus, kas balstīti uz pētījumiem gan dabas, gan sociālo zinātņu jomā.[1] Galvenokārt problēmjautājumi vides zinātnē tiek risināti, kā, piemēram, ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu, politikas plānošanu un lēmumiem, resursu pārvaldības stratēģijām.[2]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vides zinātnes kā nozares un jēdziena attīstībā būtiska bija 20. gadsimta 60. gadu ekoloģiskā krīze, kad cilvēce arvien vairāk uzmanības sāka pievērst vides piesārņojumam. Ekoloģiskās krīzes rezultātā sāka paplašināties ekoloģijas pētījumu sfēra. No bioloģijas apakšnozares, kas pēta organismu un vides attiecības, tā sāka attīstīties un uzmanību pievērst arī antropogēnajiem faktoriem, tātad to varēja dēvēt kā zinātni ne tikai par organismu un dabisko vides faktoru mijiedarbību, bet arī par organismu un cilvēku radīto jeb mākslīgo faktoru savstarpējām ietekmēm. Ekoloģijas nozares aktualitāte arvien pieauga, savukārt, tās saturs varēja būtiski attālināties no sākotnējās pētījumu specifikas. Rietumvalstīs, kur lielāku uzmanību pievērsa globālajām ekoloģiskajām problēmām, zinātnieku aprindās sāka izmantot jēdzienu “vides zinātne”.[3] Būtiska loma vides zinātnes attīstībā bija dabas filozofijas – environmentālisma virziena radīšanai un ideju nostiprināšanai.[3] Šī virziena viena no aizsācējām bija bioloģe Reičela Kārsone, kuras grāmata “Klusais pavasaris”, kas tika izdota 1961. gadā, radīja plašu atbalsi sabiedrībā. Grāmatā uzmanība vairāk tika pievērsta vienai no ekoloģiskajām problēmām – pesticīdu izmantošanas sekām uz ekosistēmām, tomēr tā modināja cilvēkos interesi par aktuālām vides problēmām.[1]
Vide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vide kā jēdziens tiek plaši lietots ne tikai dabaszinātņu sfērā, bet arī sociālajās zinātnēs, tāpēc būtiski ir skaidri definēt tā saturu. Vienkāršoti vide dabaszinātnēs ir biotisko un abiotisko komponentu kopums, kas iekļauj indivīdu. Tajā pašā laikā vidi var definēt kā visus dabiskos Zemes komponentus (gaisu, ūdeni, augsni, augāju, dzīvniekus u.c.), kā arī visus procesus, kas notiek tajos un to mijiedarbībā.[4] Vides jēdzienu var attiecināt ne tikai uz apkārtni kopumā, bet gan arī uz specifisku tās daļu, tajā skaitā dabas vidi, cilvēku pārveidotu vidi, sociālo vidi, cilvēku iekšējo jeb garīgo vidi.[1]
Environmentālisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bieži vides zinātnes jēdziens tiek jaukts ar environmentālismu (“environmentalism”) jeb vides aktīvismu, bet tas nav viens un tas pats. Environmentālisms ir sociāla kustība ar mērķi aizsargāt dabu, kā arī cilvēkus no nevēlamām pārmaiņām, ko radījušas pašu cilvēku izvēles. Vides zinātnieki pēta tās pašas problēmas, par kurām interesējas environmentālisti, tomēr distancējoties no personiskajiem un ideoloģiskajiem aizspriedumiem.[5]
Ilgtspējīga attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vides zinātnes un ilgtspējīgas attīstības jēdzieni ir saistīti, bet arī tiek jaukti savā starpā, lai gan nav lietojami kā sinonīmi. Abu koncepcijas ir izmantojamas, lai skaidri formulētu un strukturētu zinātniskos mēģinājumus aizsargāt vidi, tomēr šie jēdzieni viegli var nonākt pretrunās viens ar otru atkarībā no tā, kā termini tiek lietoti un saprasti.[4] Ilgtspējīga attīstība plašākā skaidrojumā nozīmē, ka sabiedrība var turpināt attīstīt ekonomiku un sociālās vajadzības, tajā pašā laikā saglabājot vidi kā vienotu veselumu.[2]
Vides saglabāšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vides aizsardzības un saglabāšanas nodrošināšanai nepieciešams izstrādāt praktisko rīcību plānu jeb stratēģiju, kas ļauj sasniegt maksimālu rezultātu un novirzīt līdzekļus prioritāro problēmu risināšanai. Būtiskākie uzdevumi vides saglabāšanā ir:
- nodrošināt ilgtspējīgas un līdzsvarotas valsts politikas izstrādi;
- garantēt vides aizsardzības politikas integrāciju kopējā valsts attīstības politikā;
- iesaistīt sabiedrību prioritāšu noteikšanā un vides problēmu optimālu risinājumu izvēlē;
- piešķirt prioritāti visefektīvākajiem problēmu risinājumiem;
- izvēlēties katrai problēmsituācijai un mērķgrupai atbilstošus politikas līdzekļus;
- iesaistīt vides politikas īstenošanā mērķgrupas un visu līmeņu pašvaldības;
- vajadzības gadījumā nodrošināt, ka valsts sedz daļu vides aizsardzības vai atveseļošanas izdevumu;
- radīt nosacījumus videi draudzīgas rīcības stimulēšanai;
- nodrošināt kvalitatīvu vides izpēti un vides izglītības un vides zinātnes attīstību.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Kļaviņš M., Nikodemus O., Segliņš V., Melecis V., Vircavs M., Āboliņa K. (2008) Vides zinātne. LU Akadēmiskais apgāds, 599.lpp.
- ↑ 2,0 2,1 Botkin D. B., Keller E. A. (2005) Environmental science: Earth as a Living Planet, Fifth Edition. N.Y.: John Wiley and Sons.
- ↑ 3,0 3,1 Melecis V. (2011) Ekoloģija. LU Akadēmiskais apgāds, 349.lpp..
- ↑ 4,0 4,1 Mebratu D. (1998) Sustainability and sustainable development: historical and conceptual review. In: Environmental Impact Assessment Review, 18, B. V.:Elsevier, 493-520.
- ↑ Withgott J., Brennan S. (2007) Environment: The Science Behind the Stories (2nd Edition). U.S.: Pearson Education.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vides zinātne.
